1426. un 1523. gada rakstu avoti pie Mosēdes piemin kulta vietu, kura mūsdienās identificējama ar Šilales ozolu un Lielo akmeni. Akmeni ar iedobumu atrada un arheoloģiski izpētīja 1970. gadā. Pētījumos noskaidrots, ka svētvieta izmantota ilgstoši. Kuršiem un lielākajai daļai pārējām baltu tautām raksturīgas svētvietas, kur uz akmeņiem krājās īpašs ūdens – pirmā negaisa vai sniega, vai svētku rīta rasa, blakus akmenim kurināta svēta uguns. Pastāv uzskats, ka šo abu stihiju – ūdens un uguns – apvienojums ir debesu dievība Pērkons, kurš nodrošināja labu ražu un pārticību.
Atsauksmes