Šauļu Tūrisma informācijas centrs

BALTU MĀKSLA

Baltu māksla vislabāk iepazīta no atrastajām rotām. Pirmkārt, rotu saglabājies diezgan daudz, jo tās tika līdzdotas kā kapu piedevas. Rotas tika gatavotas no izturīgiem materiāliem. Parasti tām bija rituāla vai funkcionāla nozīme (saspraust un tamlīdzīgi). Tikmēr lietišķās un dekoratīvās mākslas paraugu atrasts pavisam nedaudz, lielākoties tikai fragmenti (podu osiņas, darbarīku rokturi un tamlīdzīgi). Tā noticis tāpēc, ka minētie priekšmeti tika izmantoti ikdienā.

Baltu mākslu īsi pārrunāsim šādā secībā – baltu mākslas pirmsākumi, keramika, dzintars baltu kultūrā; metāla rotu galvenās grupas, to dekorēšana; Lietuvas Dižkunigaitijas augstmaņu juvelierizstrādājumi; svētku apģērbu greznošana; antropomorfi, zoomorfi, augu un ģeometriski motīvi baltu mākslā. 2009. gadā tika izdots fundamentāls Lietuvas tūkstošgadei veltītās starptautiskās izstādes “Baltu māksla” katalogs, kuram līdz šim nav analogu. Balstoties uz šo katalogu, tiks īsumā aplūkotas baltu mākslas īpatnības. Lielākā daļa šajā izdevumā sniegto ilustrāciju iederas arī “Baltu mākslas” apakšnodaļā.

BALTU MĀKSLAS PIRMSĀKUMI

Pirmā baltu kultūra – Piemares kultūra – izveidojās vēlajā neolītā, aptuveni 2700 gadus pirms mūsu ēras. Balstoties uz tā laika mākslas paraugiem, var diezgan precīzi konstatēt svarīgākās šā perioda cilvēka vajadzības – iegūt pārtiku un saglabāt savu dzimtu. Visa cilvēku darbība un enerģija bija novirzīta uz minētajām vajadzībām. Tajā laikā individuāla darbošanās vēl nebija iespējama, cilvēki varēja izdzīvot, tikai darbojoties kopā. Pētot kolektīvās darbības, saskaramies arī ar kolektīvo ideju, kas veicina šo darbību, kolektīvo pasaules izzināšanu un kolektīvo jaunradi.

Māksla vēl nebija nošķirta kā patstāvīga, stigri definēta cilvēka darbības joma, jo bija tiešā veidā saistīta ar izziņu un nepieciešamību izdzīvot. Jaunrades daudznozīmīgumu un funkcijas noteica tās daudzpusīgās saiknes ar visiem kultūras procesiem. Mākslinieciskā izteiksme ir saistāma ar citām kultūras parādībām – mitoloģiju, reliģiju, rituāliem. Ilgā laikā kolektīvās mākslas izpausmes mainījās, taču pat augstmaņi saglabāja senos simbolus.

Arheologi ir vienisprātis, ka baltu veidošanās procesā piedalījās indoeiropieši (auklas keramikas un laivascirvju kultūras cilvēki) un autohtono – Narvas un Nemunas – kultūru cilvēki. No šīm kultūrām izveidojās jauna – Piemares – kultūra. Pats par sevi saprotams, ka tika pārņemtas arī atsevišķas mākslas tradīcijas.

KERAMIKA

Viena no senākajām mākslas izpausmēm ir keramika. Piemares kultūras keramikai raksturīgi nedaudz profilēti kausi, podi ar platu atveri un osiņām, piltuvveida podi ar platu atveri, dziļas bļodas un ovālas, iegarenas bļodiņas-lampiņas. Podu rotājumos atrodamas arī cilvēku figūras, parasti – vīriešu. Podi ar cilvēku figūrām tiek uzskatīti par rituāla piederumiem. Auklas keramikas kultūra tiek uzskatīta par baltu kultūru. No šīs kultūras vislabāk pazīstami māla podi. Podi bija ar plakanu dibenu, to virsma rotāta ar aukliņu nospiedumiem. Tie mēdza būt dažādi – graciozi kausi, amforu tipa podi, dažādu izmēru krūzes ar platu muti, apaļas bļodas un bļodiņas, kā arī iegarenas bļodiņas-lampiņas. Atrodami arī milzīgi podi pārtikas rezervju uzglabāšanai. Domājams, ka šajā laikmetā jau tika nodalīti podi ēdiena gatavošanai no galda traukiem.

Auklas keramikas podu dekorēšana bija ļoti dažāda. Visvairāk dominē iespiestu aukliņu, bedrīšu, rievu motīvi. Bieži sastopams arī skujiņas un ieknaibīta romba ornaments. Šo keramikas podu osas izceļas ar formu un rotājumu dažādību.

Keramika, gan akmens laikmeta, gan vēlāk izgatavotā, sniedz zināšanas ne tikai par cilvēku sadzīvi – tā ir arī etniskās informācijas avots. Agrīnā bronzas laikmeta keramikas formas ir mantotas no neolīta perioda. No dažādu neolīta kultūru keramikas ar švīkātām zīmēm tika pāriets uz švīkāto keramiku, kur švīkas vēlāk veidoja pat savdabīgu ornamentu. Horizontāls nekārtīgs švīkājums saistīts ar podu izgatavošanas tehnoloģiju, bet vertikālas švīkas ir gluži kā jauns ornamenta motīvs. Bronzas laikmetā podi kļuva vienkāršāki, to formas – līdzīgākas. Šī tendence vērojama arī dzelzs laikmetā.

DZINTARS BALTU KULTŪRĀ

Dzintara apstrādes pirmsākumi sniedzas līdz pat Narvas kultūras periodam (6.–3. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras). Vairāku simtu arheoloģisko pieminekļu izpēte apliecina, ka dzintara rotu, antropomorfu un zoomorfu figūriņu izgatavošanas un tirdzniecības tradīcija Baltijas jūras austrumu un dienvidu reģionos sāka veidoties 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Narvas un ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrās. Šo kultūru cilvēki pirmie Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē sāka vākt dzintaru un izgatavot no tā visdažādākos izstrādājumus – darināja rotas, tirgoja tikai nedaudz apstrādātu izejmateriālu, iespējams, arī izstrādājumu sagataves. Izgatavojot figūriņas un rotas, meistari par paraugu ņēma dabas radītās formas. Dzintara dabisko formu viņi mainīja, to nedaudz nogludinot, noslīpējot asas, nelīdzenas šķautnes, dažkārt tās izgraizot. Virsmā iegreba nesarežģītu ģeometrisku ornamentu, kas veidots no nedziļiem, rindās sagrupētiem punktiņiem un svītriņām. Visdažādāko formu pogas un podziņas, cilindriskas krelles, diski, apļi, ķēdes, visdažādāko veidu piekariņi, antropomorfas un zoomorfas figūriņas – tie ir galvenie seno vietējo kultūru dzintara rotu veidi.

Pogas un podziņas. No dzintara pilieniem darināja dubultas pogas, bet no plakaniem gabaliņiem – mazas, apaļas, četrstūrainas vai taisnstūrveida podziņas. Pogas labā puse tika rūpīgi nogludināta, bet iekšpusē tika izgrebti divi V formas caurumiņi tā, ka labajā pusē tie nebūtu redzami. Šādas podziņas nebija izturīgas, tāpēc tika piešūtas apģērba ārpusē un veica dekoratīvu funkciju.

Liela daļa dzintara izstrādājumu ir piekariņi. To izgatavošanai visbiežāk izmantotas ļoti caurspīdīgas dzintara plāksnītes, kas veidojušās koku, no kuriem radās dzintars, audos vai zem mizas, kā arī piliena formas dzintari.

Cilindriskās krelles tika darinātas no caurspīdīgām dzintara lāsteku kārtām. Šādas lāstekas veidojās, sveķiem periodiski tekot no koka savainojuma vietas. Šīs aptuveni 20 cm garās cilindriskās formas lāstekas (2–3 cm diametrā) apskaldot un nogludinot, ar gariem krama urbīšiem no abām pusēm izurbjot caurumiņus, sanāca ļoti skaistas, dažkārt pat līdz 10 cm garas un 2 cm diametra krelles.

Disku un ķēžu izgatavošana sākta jau vidējā neolīta laikmetā. Tās ir rituālas rotas, kuras parasti lika mirušajiem uz acīm. Tās varēja simbolizēt gaismu un tamlīdzīgi. Dzintara ķēdes pārņēma Piemares kultūras iedzīvotāji. Tās atrastas otrajā Būtiņģes, trešajā Šventojas un Lubāna ezera apvidus neolīta apmetnē. Domājams, ka dzintara diski un apļi tika saistīti ar sauli, bet, iespējams, arī ar pasaules radīšanas idejām. Tos izgatavoja tikai no ļoti kvalitatīva un caurspīdīga dzintara.

Antropomorfas un zoomorfas figūriņas. Pirmās figūriņas atrastas jau 19. gadsimta beigās Jodkrantes depozītā. Šīs figūriņas datējamas ar 4. tūkstošgades otro pusi – 3. tūkstošgadi pirms mūsu ēras (vidējo un vēlo neolītu). Tām raksturīgs izteikts uzacu loks un deguns. Šīs figūriņas ir identiskas senajām, vēl pirmbaltu kultūras pārstāvju izgatavotajām figūriņām no koka un kaula. Visām dzintara figūriņām ir divi, četri, pieci vai pat seši caurumiņi, pēc kuriem var spriest, ka figūriņas tika nēsātas kā piekariņi un, visticamāk, tika izmantotas arī kreļļu virtenēs. Akmens laikmeta Baltijas zemju pieminekļos atrastas vairākas zoomorfas figūriņas, kas attēlo aļņu galvas, putnus un lāčus. Figūriņas ir ļoti abstraktas, jo dzintars ir trausls, tas nav īpaši piemērots detaļu izcelšanai.

Intensīvāka dzintara tirdzniecība notikusi 3500.–2000. gadā pirms mūsu ēras. No šā perioda ir arī atrastie lielie dzintara depozīti. Šventojā, Jodkrantē, Nidā, Sembas pussalā un Žulavu reģionā, Vislas upes lejtecē, bija izveidojušies lieli dzintara tirdzniecības centri. Dzintara rotas izplatījās Austrumeiropā un Ziemeļeiropā.

Bronzas un agrajā dzelzs laikmetā klimata pārmaiņu un ūdens līmeņa paaugstināšanās dēļ liela daļa svarīgo dzintara ieguves un apstrādes centru zaudēja nozīmi. Dzintara ieguve un tirdzniecība saglabājās, pateicoties Sembas pussalai. Novērots, ka arī pašu baltu apdzīvotajās teritorijās dzintars tika izmantots mazāk. To varēja ietekmēt iepriekš minētie iemesli, kā arī tas, ka nostiprinājās ķermeņu dedzināšanas ieraša.

Bronzas laikmetā par galvenajiem izstrādājumiem kļuva dubultās pogas, krelles, vēl aizvien sastopami piekariņi, kas visbiežāk ir sliktas kvalitātes.

Dzintara ieguve, apstrāde un tirdzniecība atkal pieņēmās spēkā 5. gadsimtā pirms mūsu ēras – mūsu ēras 5. gadsimtā. Par dzintaru raksta grieķu vēsturnieks Hērodots (5. gadsimts pirms mūsu ēras). Rakstnieks un ceļotājs Pītejs (4. gadsimts pirms mūsu ēras) arī stāsta par dzintaru un ceļojumu uz tālām zemēm, caur kurām sasniedzama dzintara zeme. Tacits 98. gadā apraksta aistus, viņu dzīvesveidu. Par tirdzniecības sakariem pat ar Romas impēriju liecina arheoloģiskās izpētes laikā uzietie romiešu vara un sudraba monētu depozīti.

Arī dzintara izstrādājumu šā perioda baltu pieminekļos atrasts ne mazums. Lietuvas teritorijā 35 kapulaukos atrastas aptuveni 950 vienības, visbagātīgākie ir Mazkatužu, Šernu, Baitu, Dauglauķa, Lauksvīdu kapulauki. Šajos kapulaukos uzieti amuleti, rotas un darbarīki – vārpstiņas. Vīriešu kapos visvairāk atrodami dzintara amuleti, kas apvīti ar bronzas vai dzelzs gredzeniem, bet sieviešu kapos – no vislabākās kvalitātes dzintara izgatavotas krelles un piekariņi. Bagāti sieviešu kapi izceļas ar īpašām daudzkrāsainas emaljas un dzintara kreļļu virtenēm.

Agrīno viduslaiku periodā (5.–13. gadsimtā) tirdzniecība ar dzintara izejvielu un izstrādājumiem nepārtrūkst, tikai mainās dzintara tirdzniecības ceļi un mērogi.

Dzintara rotu izplatība baltu kultūrai pieskaitāmajos Vislas upes lejteces, Sembas pussalas, Nemunas un Jūras upes satekas rajonos (Linkūnu apkārtne) rāda, ka tas bijis svarīgs dzintara tirdzniecības centrs, bet dzintara izstrādājumi uzieti gandrīz 100 arheoloģiskajos pieminekļos tikai mūsdienu Lietuvas teritorijā vien. Tie atrodami visā Lietuvā, bet visvairāk piejūrā, Nemunas upes lejtecē, bet lielākās izplatības austrumu robeža sasniedz Nevēžas upi – tā ir teritorija, ko apdzīvo galvenokārt kuršu, žemaišu un skalvju ciltis.

Galvenie tā laika baltu zemēs izplatītie dzintara izstrādājumu veidi bija virpotas un daļēji virpotas krelles, daļa no tām ar rievotu virsmu. Visbiežāk sastopamas Basonijas tipa krelles, kas īpaši izplatītas 5. gadsimtā mūsdienu Lietuvas teritorijā, rietumu un dienvidu baltu cilšu zemēs. Īpaši izteiksmīgas ir krelles ar rievotu virsmu, kas mēdz būt cilindra, diska, pusapļa, konusa vai citas formas. To virsma ir profilēta ar padziļinātām līnijām, kas veidotas kā nelieli pakāpieni. Šādas krelles mūsdienu Lietuvas teritorijā visvairāk atrastas Užpelķos, Stragnos (piejūras teritorija), Diržos, Kalnišķos (Vidus Lietuva) un Vidgirjos. Ne tik izteiksmīgas ir iegarenas, neregulāras formas dzintara krelles.

Kapos atrodamas greznas, tikai no dzintara krellītēm savērtas virtenes. Dažkārt šādas kreļļu virtenes sastāv no vairāk nekā 150 kreļļu dzintara gabaliņiem.

Dzintara atradumu ļoti daudz skalvju zemju daļā (dēvētā arī par Lamatas zemi), kas atrodas uz dienvidiem no kuršu zemēm, Minijas un Šīšas upes baseinos. Šo teritoriju ievērojami varēja ietekmēt Sembas pussalas baltu ciltis. Te zināmi vismaz 12 šā perioda arheoloģiskie pieminekļi, kuros atrasti dzintara izstrādājumi – cilindra, muciņas, dubulta nošķelta konusa formas dzintara krelles. Visvairāk to atrod Švēkšnas, Šilutes, Priekules apkārtnē. Šajās zemēs, kur vēlāk tika mēģināts dzintaru iegūt rūpnieciski, varēja būt viens no svarīgākajiem rietumbaltu cilšu dzintara ieguves un apstrādes areāliem. Īpaši iespaidīga dzintara akmeņu un vara spirāļu virtene uzieta Vēžaiču kapulaukā, tā glabājas Šilutes muzejā.

Cits svarīgs baltu cilšu apdzīvots areāls, kurā bija izplatīti dzintara izstrādājumi, ir kuršu teritorija, īpaši Pilsāta un Mēguvas zemes, kā arī ar dzintaru bagātie Anduļu, Lazdininku, Laivju, Palangas, Genču kapulauki. Palangas apmetnēs, īpaši Birutes kalna pakājē, ir atrastas bedres, kurās krāts dzintara izejmateriāls, sagataves. Kopā ar tiem atrasti arī daži dzintara izstrādājumi. Kuršu ugunskapos trasts vairāk nekā 100 dzintara izstrādājumu, bet 8.–12. gadsimta kuršu skeletkapos (īpaši sieviešu kapos) dzintara izstrādājumi mēdz būt nolikti pie galvas, uz krūtīm, vidukļa un kakla apvidū. Visbiežākās kapu piedevas – dažādos veidos grebtas dubulta nošķelta konusa formas dzintara krelles, bet no 11. gadsimta – arī virpotas. Kapā kuršu sievietēm līdzdeva 1–3 krelles, retāk – piekariņus. Gan sievietēm, gan vīriešiem dzintara krelles liktas galvas apvidū, iespējams, galvassegas rotāšanai.

Kuršu sieviešu kapos atrastas vārpstiņas, tikai dažādāku formu – dubulta nošķelta konusa, cilindra un saspiestas lodes.

Dzintara amuleti. Īpaši interesanti ir amuleti-figūriņas. Ķemmes veida dzintara piekariņi – “ķemmītes” – atrodami 7.–9. gadsimta kuršu kapos. Tie visbiežāk mēdz būt trīsstūra, taisnstūra vai neregulāras formas, gandrīz visiem ir vai nu reljefi izgrebti, vai ar rievām iezīmēti ķemmēm raksturīgie zobiņi. Lazdininku kapos atrasti, iespējams, vissenākie šā tipa amuleti, datējami ar 7. gadsimtu. To garums sasniedz līdz 7 cm, bet platums – līdz 5 cm. Amuleti nēsāti kā piekariņi, tāpēc tiem visbiežāk ir caurumiņš šaurākajā galā. No piejūras zonas zināmi aptuveni 50 šādi amuleti. Tie atrodami vīriešu kapos, nolikti krūšu vai vidukļa apvidū, varēja būt piestiprināti pie zobenu rokturiem vai to maksts apdares. Amuletu maģisko nozīmi apliecina folklora – lietuviešu tautas pasakās no raganas vai cita sekotāja varonis izvairās, metot ķemmi pār plecu – aiz muguras izaug necaurejams mežs. Visvairāk šādu amuletu atrasts Lazdininku un Palangas kapulaukos. Atrasti arī ornamentēti amuleti vai tādi paši no bronzas.

Kuršiem, vienīgajiem no baltu ciltīm, ierastas kapu piedevas bija miniatūri darbarīki. Dienvidkurši sievietēm kapos līdzdeva īpaši unikālus dzintara izstrādājumus – miniatūrus un simboliskus jostu celošanas rīkus. Tiek atrastas šādu darbarīku daļas – kvadrātveida plāksnītes ar caurumiņiem stūros. Visbiežāk līdzīgi jostu celošanas komplekti tika izgatavoti no bronzas vai pat sudraba plāksnītēm.

Žemaišu un zemgaļu kapulaukos dzintara izstrādājumu ir krietni mazāk, salīdzinot ar piejūras kuršu kapulaukiem. Žemaišu kapulaukos pa vienai vai divām dzintara krellēm vīriešiem piestiprināja pie saktām, sievietēm – pie rotadatām. Dominē nošķelta konusa formas dzintara krelles, kurām vidū nereti ir neliels valnītis. Zemgaļi 6.–8. gadsimtā dzintaru kapos lika vēl retāk par žemaišiem.

Arheologu visbiežāk rietumaukštaišiem pieskaitītajos zirgu senkapos Dienvidrietumu un Vidus Lietuvā, īpaši tuvāk Nemunas tirdzniecības artērijai, atrodams nedaudz vairāk dzintara izstrādājumu. Te tie kapos tikuši likti 8.–14. gadsimtā.

Visa vēstures perioda laikā jau kopš 10. gadsimta baltu teritorijās izgatavoti arī dzintara krustiņi, rožukroņi un citi lietišķās mākslas izstrādājumi.

METĀLU LAIKMETA ROTAS

Aptuveni divus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras sākās metālu laikmets, kas ilga līdz mūsu ēras 13. gadsimtam. Šim periodam jau raksturīgas metāla rotas, lai gan, ja pietrūka izejmateriālu, rotas izgatavotas arī no citiem materiāliem (piemēram, kaula).

Domājams, stopsaktas uz baltu zemēm atceļojuša no Rietumu Mazūrijas, Skandināvijas un Dienvideiropas Donavas reģiona. Visbiežāk balti kopēja un attīstīja Mazūrijas reģiona stopsaktas. 5.–6. gadsimtā parādās baltu stopsaktas ar pūķa, zalkša vai pat zirga galvas motīviem.

No 7.–8. gadsimta baltu zemēs pazīstamas pakavsaktas. 8.–9. gadsimtā kurši, lamatieši un skalvji sāk valkāt ripas saktas. Vācu kultūra radīja priekšnosacījumus, lai baltu zemēs ienāktu riņķa saktas.

Spirālaproces ir vienas no senākajām metāla aprocēm baltu zemēs. Cita aproču grupa – lentveida aproces. Vēl viena rotu grupa – vītie un grieztie kaklariņķi, kas izceļas ar funkcionalitāti. Popularitāti saglabā arī dažādu formu piekariņi.

Plašāk par minētajām rotu grupām lasiet sadaļā Zoomorfie un augu motīvi baltu mākslā. Par katru rotu grupu (kaklariņķi, aproces, saktas u.c.) varētu sniegt izsmeļošus aprakstus, taču izdevuma apjoms to neļauj. Kā jau tika minēts, raksturojot baltu mākslu, par pamatu ņemts fundamentālais darbs – izstādes katalogs “Baltu māksla”, tāpēc šajā darbā detalizētāk sniegti tikai divu rotu grupu apraksti.

Lielākās rotu grupas. No baltu rotām, pēc kataloga “Baltu māksla” sastādītāju domām, īpaši izceļamas rotadatas un gredzeni.

Rotadatas – vietējas izcelsmes baltu rota ar, iespējams, visilgāko (gandrīz četrus gadu tūkstošus) izgatavošanas un izmantošanas tradīciju, kas piedzīvojusi arī Eiropas ietekmi. Rotadatas var izmantot: apģērba saspraušanai, piekariņu veida rotām (visbiežāk važiņu krūšu rotām), kā arī matu saturēšanai, cepuru un citu galvassegu, villaiņu un apmetņu saspraušanai. Rotadatu formu un tipoloģiju visvairāk ietekmēja izejmateriāls.

Vissenākās no baltu zemēs atrastajām ir kaula rotadatas (trešais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras). Šīs rotadatas parasti ir masīvas, izgatavotas, turpinot ornamentēto kaula izstrādājumu tradīcijas. Kaula rotadatu rašanās saistāma ar aitu audzēšanu un vilnas auduma apģērba rašanos. Apģērbu saspraušanai šīs rotadatas bija ļoti piemērotas.

Nākamais kaula rotadatu attīstības posms – bronzas laikmets. Īpaši bagātīgas rotadatu kolekcijas zināmas no agrīnajiem Austrumlietuvas pilskalniem (pirmais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras): Narkūnu, Petrašūnu, Vorienu, Nevierišķu, Kereļu, Sokišķu un Ziemeļrietumu Baltkrievijas Ratjunku un Zamošjes apmetnēm.

Bronzas laikmets izceļas ar bagātīgu kaula rotadatu formu dažādību – naglas veida galva, spieķadatas, ar plakanu galvu, dabiska kaula izskata un ar tinuma formas galvu, dažādi profilētām galvām, cilpas veida galvas rotadatas. Šo rotadatu formu rašanos noteica Viduseiropas teritorijās atrodamo bronzas rotadatu formas.

Agrajā dzelzs laikmetā (lietuviski bieži izmantots termins – romiešu periods), kad balti ar romiešiem aktīvi tirgojās ar dzintaru, baltu pilskalnos un apmetnēs nonāca daudz jaunas formas rotadatu, kas dominēja daudzās Vidus un Ziemeļaustrumeiropas kultūrās. Tās ir rotadatas ar cilindrisku galvu (1.–3. gadsimts), tinuma formas (2.–4. gadsimts), muciņas formas (2.–3. gadsimts), ar riteņgalvu, gredzenveida galvu (3.–5. gadsimts), spieķadatas (5.–13. gadsimts), ar apaļu un rozetes veida galvu, lodes formas galvu, adatas veida (visbiežāk sastopamas mūsdienu Latvijas teritorijā), kā arī unikālas rotadatas (Strazdu un Jecišķu kapulaukā (Nemunas upes lejtecē) atrasta rotadata ar apaļu caurumaina raksta galvu, kuras vidū iekomponēta svastika).

Tinuma formas rotadatas izplatītas mūsdienu Lietuvas (Žemaitijas, Ziemeļlietuvas), Latvijas, prūšu cilšu pilskalnos, uzkalniņkapos un līdzenajos kapulaukos.

Gredzenveida rotadatas atrodamas Vidus Lietuvas kapulaukos, Žemaitijas un Ziemeļlietuvas kapukalnos, Žemaitijas apmetnēs, Latvijā, Igaunijā, Mazūrijā.

Rotadatu ar cilindrisku galvu Lietuvas teritorijā visvairāk atrodams piejūrā, tagadējā Klaipēdas un Šilales rajonā.

Spieķadatas izceļas ar vienkāršu formu – gredzenveida pie kātiņa pieliekta galva, kas bieži noslēdzas ar cilpiņu vai vijumu. Tās visvairāk atrodamas vīriešu kapos. Šīs rotadatas visbiežāk darinātas no dzelzs. Tās bijušas izplatītas tagadējās Lietuvas un Latvijas teritorijā, Prūsijas teritorijā, kā arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā.

Muciņas formas rotadatas atrodamas Rietumu un Ziemeļu Lietuvā, Latvijā, prūšu cilšu zemēs. Šīs rotadatas tā tiek dēvētas muciņas veida galvas dēļ, kam ir caurumiņš vidū. Tajā tika ievērta ķēdīte un pie tās dažkārt piestiprināti kociņi, bet pie tiem vai uzreiz pie važiņas stiprināmas ķēdītes ar piekariņiem.

Rotadatas ar apaļu vai rozetes veida galvu atrodamas reti, visvairāk prūšu un kuršu zemēs. Atrodamas arī rotadatas ar sudrabotām galvām. Tās pieskaitāmas pie senākajiem sudraba rotu paraugiem.

Rotadatas ar trīsstūra formas galvu veido īpaši bagātīgu rotu grupu. Tās bija izplatītas kuršu un zemgaļu zemēs. Šīs rotadatas vēl tiek iedalītas grupās:

1) krustadatas – vissenākās. Tām ir plakana trīsstūra formas galva, zem tās ir cilpiņa vai caurums ķēdītei. Izgatavotas tikai no bronzas. Lielākajai daļai rotadatu viena galvas puse ir ornamentēta. Tā ir visbagātīgākā rotu grupa.

2) krustadatas ar caurumu un krustadatas ar puslodes formas galviņām bija izplatītas kuršu, žemaišu un zemgaļu zemēs 6.–8. gadsimtā.

Agrajā dzelzs laikmetā rotadatām raksturīga vertikāla kompozīcija, grafiskas līnijas, dominē ģeometriskie motīvi. Visas rotadatas izceļas ar izteiksmīgām kontūrām. Tajās ornamenti nedominē, tie ir paredzēti rotu struktūrai. Rotadatas, to galvas un ornamenti izceļas ar simetriskumu. Rotadatu izteiksmīgumu paspilgtina dzeltena un melna krāsa. Raksturīga arī ansambļa veidošana: rotadatas, važiņas, ķēdītes, piekariņi tiek apvienoti vienā ansamblī. Parasti rotadatas ir bronzas, ļoti reti sudraba un apsudrabotas. Atsevišķas rotātas arī ar zilām actiņām. Dekorētas ar šabloniem, kaļot, veidojot izteiktu reljefu, piemērojot ažūru ornamentu. Visiemīļotākie bijuši ģeometriskie ornamenti. Dekorētas ar trīsstūrīšiem, punktiņiem, actiņām, aplīšiem, virpuļiem, svītriņām, iecirtumiem, krustiņiem, skujiņu.

Ne rotadatu, ne citu baltu rotu ornamenti nekad neaizēno formu. Tiecoties pēc rotu dekoratīvuma, juvelieri prata atjautīgi izvietot rakstus plaknē. Atsevišķas rotadatas ir ļoti augsta mākslinieciskā līmeņa.

Gredzeni ir vienas no simboliskākajām un nozīmīgākajām rotām. To svarīgums akcentēts saglabātajā folklorā, tautasdziesmās dziedāts par pirkstiem zelta gredzenos. Atrastās kapu piedevas rāda, ka ieraša mirušajam uzvilkt pirkstā gredzenu vai gredzenus bijusi gana ierasta. Uz pirkstiem valkātajiem gredzeniem nav nekādu praktisku funkciju. Tiesa, dažkārt kaujās masīvie senatnīgie gredzeni aizsargāja pirkstus un plaukstas. Taču gredzens līdz pat šai dienai palicis vienkārši kā rota, kas apliecina īpašnieka / īpašnieces stāvokli sabiedrībā, sabiedriskos vai ģimenes sakarus, tiekšanos demonstrēt statusu, varu, bagātību vai zināmu askētiskumu.

Gredzeni baltu zemēs izplatījās senākajā dzelzs laikmetā un agrajā dzelzs laikmetā. Senos gredzenus piedāvā iedalīt šādās grupās: spirālgredzeni, lentveida gredzeni, ar vaļējiem galiem, zīmoggredzeni, krusta gredzeni.

1.–4. gadsimtā dominē spirālgredzeni. Tie atrodami līdz 13. gadsimtam. Visizplatītākie bija 3–5 vijumu gredzeni, dažkārt tiem bija pat 7–9 vijumi. Visbiežāk gredzeni izgatavoti no trīsstūrveida un pusapaļa šķērsgriezuma stieples. Vijumi rotāti ar vienkāršu iecirstu ornamentu. Dzīvīgums vijumiem tika piešķirts, gredzenu galiņus aizliecot, sagriežot uz augšu. Gredzenu dekorā skaidri redzams zoomorfs motīvs, nereti gredzeniem mēģināts piešķirt zalkša vai čūskas izskatu.

Divu un trīs vijumu gredzeni ar priekšā paplatinātiem malējiem vijumiem veido vēl vienu unikālu baltu rotu grupu, kas radās 3. gadsimta otrajā pusē. Cita 3 vijumu gredzenu grupa ar paplatinātu vidējo vijumu raksturīga arī ģermāņu zemēm. Paplatinātie vijumi dekorēti ar ģeometriskiem motīviem, dzīvnieku ornamentiem, actiņām, iedobītēm, iecirtumiem, zigzagiem.

Lentveida gredzenu forma ir līdzīga mūsdienu laulību gredzeniem. Tie izgatavoti no vara, rotāti ar iecirtumiem, actiņām, rieviņām. Visvairāk valkāti 1.–2. gadsimtā.

3. gadsimtā gredzeni kā rotas kļuva īpaši moderni. Vietējie meistari izdomāja aizvien vairāk formu, dažas no tām bija ļoti savdabīgas. Piemēram, gredzena priekšējā daļa ir krusta formas (no savienotiem 5 riņķiem), rozetes veida vai paplatināta. Paplatinātā priekšējā daļa dažkārt sasniedz līdz pat 4 cm. Tādi gredzeni tiek dēvēti par vairoggredzeniem. Kurzemē atrodami gredzeni ar pusapaļu pacēlumu ar cauru vidu, kas paredzēts nelielam akmentiņam vai metāla gabaliņam. 13.–14. gadsimtā parādās zīmoggredzeni un slēgtie (četrstūra vai romba formā ievietota stikla actiņa) gredzeni.

Vēl viena gredzenu grupa – pītie jeb vītie gredzeni. Šo gredzenu priekšējā daļa ir sapīta no vairākām stieplītēm.

Uzmanība jāpievērš tam, ka kapu piedevās atrastie gredzeni vienmēr sader ar citām rotām (kaklariņķiem, aprocēm), un parasti to rotājumi atkārto citu rotu rotājumus.

LIETUVAS DIŽKUNIGAITIJAS AUGSTMAŅU JUVELIERIZSTRĀDĀJUMI

Lielākā daļa baltu un Lietuvas Dižkunigaitijas augstmaņiem sudrabkaļu radīto rotu ir lieliski 12.–15. gadsimta lietišķās mākslas darbi. Sudrabkaļi labi pārzināja dažādu ligatūru noslēpumus, pārsteidzoši prasmīgi apvienoja vairākus metālus, bija meistarīgi apguvuši apsudrabošanu un apzeltīšanu, kā arī citas visdažādākās tehnikas, spēja izsmalcināti izvēlēties un komponēt ornamentus. Nebija ar konservatīvu nostāju attiecībā uz jaunumiem, savā vidū ielaida ārvalstu un Lietuvas Dižkunigaitijas dienvidu pilsētu meistarus, caur kuršu un prūšu ciltīm pārņēma daudz skandināvu tradīciju, ātri pielāgoja un mainīja bizantiešu un ģermāņu tradīcijas.

Augstmaņu rotas no citām atrastajām rotām atšķiras tikai ar metālu (sudrabs) un izsmalcinātāku rotājumu formu. Atrastas tādas pašas baltu rotu grupas (lielākajos Staklišķu, Skomantu, Gēļogaļu, Kretingas depozītos un Vēluvas, Tilžes, Kernaves, Kuršu jomas vēlākajos kapulaukos): pakavsaktas, riņķa saktas un ripas saktas, plakanās un lentveida aproces, aproces ar pītu loku, kakla virtenes un medaljoni, krelles, zobenu makstu apkalumi, lielie kaklariņķi, gredzeni (ar pītu vai paplatinātu, plakanu priekšējo daļu).

Lietuvas Dižkunigaitijas augstmaņu juvelierizstrādājumi – spilgtākais un pēdējais baltu tradīcijās balstītais kultūras uzplaiksnījums. Šie juvelierizstrādājumi ir valsts ekonomiskās un kultūras varas izpausme, bet to izstrādājumu forma, perfektā kompozīcija atspoguļo arī pasūtītāja – Lietuvas augstākās kārtas – estētiskos ideālus.

BALTU MĀKSLAS ATSPULGI SVĒTKU APĢĒRBU ROTĀŠANĀ

Saglabājies etnogrāfiskais baltu mantojums atklāj daudzas iepriekšējos gadsimtos izveidojušās lietišķās mākslas un apģērbu rotāšanas tradīcijas. 18.–20. gadsimta tradicionālais latviešu svētku apģērbs un tā sastāvdaļas ir lielisks materiāls, kas pierāda saistību ar 9.–13. un vēlāko gadsimtu seno baltu cilšu – latgaļu, kuršu, sēļu un zemgaļu – apģērbu un rotām, kas atrasti Latvijas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos. Apģērbs visu laiku nemitīgi ir mainījies. Viena no jomām, kurā ļoti skaidri redzama seno tradīciju pārmantojamība un attīstība, kas izpaužas jaunās formās, ir jostas veida audumi (prievītes, jostas, austās auskaru apmales un tamlīdzīgi), to aušanas tehnika un rakstu kompozīcijas. Latviešu etnogrāfiskajam mantojumam piederošās izšūtās svētku vilnas auduma villaines, kā arī neprecētu meitu galvassegas – vainagi – ir cieši saistīti ar 11.–13. gadsimtā eksistējušajām rotāšanās tradīcijām. To pašu var sacīt arī par metāla rotām – saktām, gredzeniem utt.

Interesantāki un ar augstāku māksliniecisko vērtību ir sieviešu apģērbi. Mākslinieciskā ziņā nozīmīgākās sieviešu tērpa sastāvdaļas gan dzelzs laikmetā, gan arī 19. gadsimta sākumā bija vainagi, villaines, saktas, jostas un gredzeni.

Villaines ir visdekoratīvākā un svarīgākā tērpa daļa, kurai ir milzīga mākslinieciskā, etnogrāfiskā un arheoloģiskā vērtība. Ziņu par senajām villainēm gūts daudz, jo tās tika rotātas ar bronzas gredzeniem un spirālēm, kam piemīt konservējošas īpašības.

Greznākās bija zilās villaines, krāsotas ar krāsām, kas iegūtas no Indigofera tinctoria vai krāsu mēles (Isatis tinctoria L.). Senākās ar bronzas gredzeniem dekorētas lielās villaines uzietas 7.–8. gadsimta latgaļu un sēļu kapulaukos. Visgreznāk villaines dekorētas 11.–13. gadsimtā. Villaiņu izmēri svārstās 55–90 x 105–130 cm. Villaines iedalāmas pēc dekorēšanas intensitātes – ar nedekorētu vidus laukumu, daļēji dekorētu vidus laukumu un villaines, kurām viss laukums ir dekorēts. Villaiņu malas dekorētas ar trīsstūriem vai Jumja (lauku ražīguma, auglības dievības vārds) zīmi, ugunskrustiem, kas simbolizēja sauli, labklājību un uguni. Ir arī villaines, kas dekorētas ar krustiem. Raksti izkārtoti trīs asīs – divas asis villaini dala pa diagonāli, bet trešā – vertikāli. Vertikālā ass nosaka ornamenta simetriju villaiņu galos.

7. gadsimta beigās latgaļu villaiņu bronzas rotājumus sāka nomainīt gar villaines malām no stikla pērlītēm veidoti posmi.

Gandrīz identiskas ir arī kuršu villaines. Kurzemē, neskaitot zilās, sastopamas arī brūnas, gaiši pelēkas vai baltas krāsas nekrāsotas villaines, kas rotātas ar bronzu. Kuršiem raksturīgi zigzaga, skujiņas, trīsstūra vai romba motīvi, kuru pamatā ir V formas motīva atkārtošana un izvietošana.

Villaines tika arī rotātas ar celu jostiņām. Rekonstruētajās 12.–13. gadsimta latgaļu villainēs redzams, ka to gali rotāti un malas sastiprinātas ar šauru celu jostiņu ar zigzaga ornamentu un ieaustām krāsainām diegu bārkstīm. Gar villaines garāko malu ir platāka jostiņa bez bārkstīm. Tās ornaments bieži mēdz būt sarežģītāks par villaines gala jostiņām. Celu jostiņas uzskatāmas par senāko jostu aušanas tehniku.

Otrajā vietā – aulejas tehnikā austas jostas. To aušanas tehnika uzskatāma par pārejas stadiju no celainēm uz austajām jostām. Tās var aust gan ar celu plāksnītēm, gan ar austajām jostām paredzētiem rīkiem (veltnīti un iesietām nītīm vai šķietu). Šī tehnika rakstainu audumu aušanai ir piemērotāka par celošanu.

Rakstainām celu jostām visbiežāk tika izvēlētas divu krāsu kombinācijas – zila ar sarkanu un sarkana ar dzeltenu. To apliecina 11.–13. gadsimta sēļu un latgaļu arheoloģiskie atradumi. Šajā periodā latgaļu celu jostās bijusi vēl viena krāsu kombinācija – zila un dzeltena. Dažkārt divu krāsu kombinācija papildināta ar trešo krāsu.

Jostu rakstiem raksturīgs tā saucamais līdzsvara princips. Jostas tika rotātas ar ģeometriskiem ornamentiem. Vienkāršākais līdzsvara principa variants ir tumšu un gaišu raksta rūtiņu veidota optiskā attiecība. Šis princips izpaužas ne tikai kā tumšu un gaišu posmu kombinācija. Daudz biežāk “pozitīvie” un “negatīvie” raksta elementi jostā izkārtoti pamīšus. Šī kombinācija tiek izmantota arī austajām jostām, kuru raksts veidots lielākoties no trīsstūra vai trapeces formas elementiem.

Arī “puķainās” jostiņas atklāj līdzsvara principā balstītu kompozīciju. Par “puķainajām” jostiņām tiek dēvēts austo jostu paveids, kuru raksts veidojas pamatā no velku pavedieniem ar nelieliem audu diegu pacēlumiem virs velkiem vai zem tiem. Pavedienu veidotais raksts atgādina mazas shematiskas puķītes.

Austie vainagi, izšūti ar vara spirālēm – vēl viena senā baltu tērpa daļa. Tā ir neprecētu sieviešu (meitu) galvas rota. Austajiem vainagiem izvēlēts sarkans vai tumši brūns audums, tie rotāti ar zigzaga vai krusteniskā zigzaga, kas papildināts ar līniju joslām, ornamentiem.

ANTROPOMORFIE MOTĪVI BALTU MĀKSLĀ

Cilvēku attēli lietišķajā mākslā pazīstami jau kopš akmens laikmeta. Par to liecina atradumi Šventojā, Nidā, Kretonā un Zvejniekos. Taču ar baltiem saistāmas vēlāka perioda – agrā dzelzs laikmeta – rotas. Ažūrās rotās starp izplatītajām ģeometriskajām figūrām (rombiem, trīsstūriem, pusmēnešiem, ugunskrustiem, krustiem, apļiem) atrodamas arī cilvēku figūras. Tomēr, salīdzinot kopējo atradumu skaitu, redzams, ka cilvēka attēlošana baltu juvelierizstrādājumos ir ļoti reta un nav izplatīta. Ažūrās rotās cilvēka figūra visbiežāk tiek pārvērsta par grafisku zīmi. Citās rotās reljefi tiek attēlota tikai galva, visbiežāk tiek uzsvērts uzacu loks un deguns.

Cita antropomorfās tematikas mākslas grupa – tā saucamās “prūšu bābas”. Bijušajās prūšu zemēs ir saglabājušies aptuveni 20 monumentālās akmens skulptūras paraugi. Šie pieminekļi diemžēl nav līdz galam izpētīti. Skulptūras atgādina stēlas, kur ar nedaudz dziļākām līnijām attēlotas rokas, dzeramie ragi un dažkārt – zobeni. Izteiktāk izkaltas tikai galvas.

ZOOMORFIE UN AUGU MOTĪVI BALTU MĀKSLĀ

Aizvēstures pētnieki parasti uzsver baltu rotām raksturīgo ģeometriskumu, kas vislabāk redzams metāla rotu formās un ornamentikā. Baltu zemes izceļas ar tikai tām raksturīgu dzīvnieku attēlošanas tradīciju.

Vissenākie dzīvnieku attēli atrodami jau akmens laikmetā, pirmbaltu kultūrā tās ir aļņu galvas, putnu, mežacūku, sumbru attēli. Tie atrodami arī vēlākajos periodos.

Lielāks zoomorfā stila vilnis baltu zemes sasniedza ne ātrāk kā 5. gadsimta otrajā pusē. Sudraba dzeramo ragu un piekariņu apkalumos atrodami iespiesti zvēru (visbiežāk briežu) un putnu attēli.

Stopsaktas. Domājams, stopsaktas uz baltu zemēm atceļoja no Rietumu Mazūrijas, Skandināvijas un Dienvideiropas Donavas reģiona. Visbiežāk balti kopēja un attīstīja Mazūrijas reģiona stopsaktas. 5.–6. gadsimtā parādās baltu stopsaktas ar pūķa, zalkša vai pat zirga galvas motīviem. Agrīnākajiem paraugiem ir sarežģīta plastiskā izpausme, taču nerodas šaubas, ka attēlots ir dzīvnieks, bet vēlākie ir tik ļoti vienkāršoti un ģeometrizēti, kas tos vērtēt kā zoomorfus var, tikai balstoties uz agrākajiem paraugiem. Zoomorfo attēlu maiņu un minimālismu varēja noteikt tehnisko iemaņu trūkums vai spēcīgie vietējie estētiskie kanoni. Arī saktu kopēšana no citām saktām bija iemesls, kāpēc radās abstraktu ģeometrisko formu saktas, jo parasti tika kopēts nevis no oriģināla, bet gan aizvien sliktākas kopijas.

Balti stopsaktām bieži izmantoja pagarinātas zoomorfas galvas motīvu. Tā kā tas kļuva aizvien shematiskāks, atliek vien minēt, kas varētu būt attēlots saktu rotājumā, – zirgs, pūķis vai zalktis?

8.–9. gadsimtā kurši, lamatieši, skalvji sāk nēsāt ripas saktas ar astotnieka vai svastikas veidā savītu zalkti vai zalkšiem. Tādas saktas atrastas Rietumlietuvā, Palangas, Stragnu, Dvīļu, Laivju, Genču, Vīžaitu pieminekļos. Tā kā saktas ir ļoti līdzīga izskata un atrastas tajā pašā reģionā, tiek secināts, ka tās tika izlietas turpat uz vietas. Svarīgi pieminēt, ka šis motīvs bija svarīgs simbols tā laika ģermāņu kultūrā (ar to rotāti ģermāņu sarkofāgi). Saritinājušos zalkti atgādina kuršu nēsātā spirālaproce (8.–9. gadsimtā), kuras gali, dekorēti ar actiņām, tikai pastiprina zoomorfo iespaidu.

10. gadsimtā, izzūdot trīsstūrveida rotadatām, ripas saktām ar ažūra rakstiem un spirālaprocēm, zoomorfais motīvs pārceļas uz lentveida aproču galiem un ragu apkalumiem. Ragu apkalumos tas iezīmējas 11.–12. gadsimtā, bet aprocēs saglabājas līdz 10.–13. gadsimtam.

Ragi rotāti ar stilizētām zalktīšu galvām, kas skatās viena uz otru, to kompozīcija atgādina burtu W.

Rāpuļi, kas raugās viens uz otru, sastopami arī aprocēs ar zoomorfiem galiem. Aproces ir vairāku tipu. Vienas no tām ir ar pusapļa, apļa vai pat ar stūraina griezuma galiem, kas visbiežāk noslēdzas ar šķērseniskām rievām vai dažāda virziena iecirstiem, pinuma, vijuma rakstiem, bet dzīvnieka galvu nodod abās pusēs izlieti augstāku austiņu pāri. Citas aproču grupas loks ir nedaudz sašaurināts pie trīsstūrainajiem plakanajiem galiem. Austiņas sašaurinājuma vietā ir izlietas reljefi, bet pats purniņš trīsstūrveida plaknē izrotāts ar 3 vai 4 actiņām.

Latgaļu zoomorfo aproču gali dažkārt atgādina zirga nagus, bet reizēm tie mēdz būt stipri sašaurināti. Galva atpazīstama pēc tikko pamanāmajām un ar ornamentu saplūstošām rieviņām vai pēc diviem izciļņiem, kas var būt smaili, apaļi, stūraini.

Vēlākie zoomorfie motīvi ir pielāgoti pakavsaktām. Šīs saktas baltu zemēs ir pazīstamas jau kopš 7.–8. gadsimta, taču zoomorfās galviņas to galos sāka liet tikai 11. gadsimtā. Šī tradīcija saglabājas līdz pat 18. gadsimtam (Vaškevičiūtė, 1995, p. 294). Lielākajai daļai saktu gali atgādina pūķa vai zalkša galvu. Ar laiku saktu gali tik ļoti izmainījās, ka tika radīts jauns – lilijas zieda – izskats.

Vēl viena zoomorfo rotu grupa ir piekariņi. Biežākie piekariņu motīvi – putns un zirgs. Putnu motīvs ir bieži sastopams latgaļu zemē. Daļa putnu piekariņu ir ieapaļi, daļa – ažūri. Liešanas veidnes, kas atrastas Tērvetes pilskalnā, Zemgalē, rāda, ka putnu izskata piekariņi bija ļoti dažādu formu, tie tika lieti vienā vietā.

Miniatūro zirgu figūriņu – piekariņu – attīstība ir līdzīga putnu figūriņu attīstībai. Senākās ir ieapaļas figūriņas, ar laiku parādās arī ar ažūriem rakstiem, plakanus zirdziņus atgādinoši piekariņi.

Riņķa saktas, domājams, uz baltu zemēm atnāca no vācu kultūras (pa Hanzas ceļu) 13. gadsimtā, tās nēsāja zemgaļi. Saktas lietas no bronzas un sudraba, tās parasti izgatavoja vācu zeltkaļi. Visbiežāk un visilgāk šīs saktas nēsātas Kurzemes apvidū. Liela daļa šo saktu rotātas ar augu motīviem. Saktas pēc ornamentiem iedalāmas vairākās grupās: senākās saktas ar profilētu lociņu (vīnkoka motīvs); saktas, kurās iegravētas renesanses arabeskas (lapu motīvs); un akanta ornamenta imitācijas; burbuļsaktas (visbiežāk sastopamas pie tradicionālā tērpa); sadotu roku motīvs jeb derību saktas.

ĢEOMETRISKIE MOTĪVI BALTU MĀKSLĀ

Ģeometriskie motīvi mākslā, tostarp baltu mākslā, ir vieni no visbiežāk sastopamajiem. Ar ģeometriskajiem motīviem baltu zemēs no 5. gadsimta pirms mūsu ēras līdz viduslaikiem rotāta lielākā daļa rotu, apģērba elementi, trauki un citi ikdienā lietoti priekšmeti, ieroči un urnas, kurās tika liktas mirušo mirstīgās atliekas.

Rotu attīstību krietni ietekmēja tirdzniecības sakari ar seno Romu. Piemēram, no impērijas Piedonavas provincēm uz baltu zemēm atceļoja siksnas ar sprādzēm un āķiem. Siksnas aiztaisāmas ar sprādzi, kam ir nekustīga mēlīte, un apaļu pusloka rāmīti vai kāša formas āķi. Sprādzes parasti bija ažūras. Greznais ažūrais ornaments bija veidots no dažādu ģeometrisko formu motīviem, viens no populārākajiem – rombā savienojošās virsotnes, visbiežāk ažūras, ar ieliektām malām. Parasti romba formas ažūrs tiek kombinēts ar citiem rotāšanas motīviem, piemēram, loka un pusapļa. Vēl izplatīts arī motīvs – vāžu jeb pakāpienu ažūrs.

Latvijas un Lietuvas teritorijās īpaši uzplauka ažūra krūšu važiņu rotu gala plāksnīšu un sadalītāju – ornamentika. Ažūrās plāksnītes tika savienotas ar ķēdīšu rindām un pie tērpa piestiprinātas ar divām rotadatām, ar rotadatu un saktu, retāk – ar saktu pāri. Ažūrie rotājumi bija ļoti dažādi, tos veidoja krusta, riņķīšu, pusapļu, rombu, ugunskrustu un četrstūru motīvi. Bieži ažūrs ornaments bija izvietots svītrās un veidoja interesantas kompozīcijas.

Ar ažūru ģeometrisku motīvu dekoru tika rotāti arī piekariņi. Šie piekariņi tika stiprināti pie dažādām kaklarotām. Piekariņu rotājumiem raksturīgs trīsstūru, rombu motīvs.

No 7. gadsimta Latgalē parādās trapeces formas mēlītes, kas kļūst par dominējošo piekariņu veidu līdz pat 15. gadsimtam. Līdzās tiem 10. gadsimtā atrodami vairogveida piekariņi. 12. gadsimtā parādās rombveida piekariņi.

14.–15. gadsimtā atrodami ar bronzu apkalti lāča nagu piekariņi. Gadās arī lāča zobu, vilka un lūša nagu piekariņi.

17. gadsimta vidū piekariņi atdzima gluži kā no jauna. Tie tiek piekarināmi savdabīgām pogām un saktām. Parādās sirds formas saktas ar piekariņiem. Šajā periodā piekariņi kļūst par villaiņu rotu.

Vēl viena baltu rotu grupa ar ažūru ornamentu ir ripas saktas un rotadatas.

Ar emalju rotāti izstrādājumi. Pirmajos gadsimtos viena no greznākajām izstrādājumu grupām Vidus un Austrumeiropā, kā arī baltu zemēs bija izstrādājumi, kas rotāti ar tā saucamo iedobumu emalju. Vara rotas virsmā tika izgrebti ģeometriski iedobumi emaljai vai arī rota uzreiz tika izlieta ar dziļāku reljefu. Šajos iedobumos tika iebērts emaljas pulveris – kvarca, sodas, magnija, krīta un citu metālu oksīdu maisījums, kas nosaka emaljas krāsu. Rotāšanai ar emalju bija nepieciešama liela pieredze – pareizi sagatavot stiklu un pamatni, kā arī izvēlēties karsēšanas ilgumu un temperatūru. Baltu un Viduseiropas zeltkaļi ar šo tehniku iepazinās, ieraugot no Romas impērijas atceļojušos emaljētos izstrādājumus.

Baltu zemēs emaljas izstrādājumi koncentrējas Mazūrijā, Suvalku reģionā, mūsdienu Ziemeļaustrumu Polijā, Vidus un Austrumu Lietuvā. Ar emalju tika rotātas visdažādākās rotas – saktas, piekariņi, krūšu važiņu rotas, kaklariņķi, aproces, gredzeni, diadēmas, rotadatas, siksnu gali, dzeramo ragu ķēdes. Agrākie ar emalju dekorētie izstrādājumi baltu zemēs datējami ar 2. gadsimta beigām. Par to uzplaukuma periodu var uzskatīt 3.–4. gadsimtu, bet vēlākie atrastie emaljētie izstrādājumi ir no 5. gadsimta pirmās puses.

Populārākās rotas ar emalju – pakavsaktas. Bieži atrodamas pakavsaktas ar trīsstūra šķērsgriezuma loku, kas beidzas ar lieliem, apaļiem vairogiem ar iedobumiem emaljai. Loka vidū pielikts četrstūrains, visbiežāk rombveida vairogs, kurš arī rotāts ar emalju.

Cita bagātīga emaljēto rotu grupa – pusmēness formas piekariņi. Baltu zemēs īpaši izplatīti bija pusmēness formas piekariņi ar ažūru korpusu.

Tikai ar baltiem tiek saistītas ar emalju rotātas krūšu važiņu rotas un ar emalju rotātas važiņas dzeramajiem ragiem.

Baltu zemēs ir daudz senvietu, kuras liecina par tiešu saikni ar emaljēšanas darbnīcām, kuras izvietojušās tālāk austrumos, Vidus Piedņeprā un pie Okas augšteces. Šo saikni vislabāk atspoguļojošie atradumi – platas lentveida aproces ar trīsstūra šķērsgriezuma paresninājumiem un trīsstūra formas ažūras saktas.

Iespaidīgas emaljētas rotas nav bieži un parasti atradumi, bet to dažādība liecina, ka lielākā daļa no tām bija izgatavotas pēc individuāliem pasūtījumiem. Tiek izteikti pieņēmumi, ka ar emalju rotāti izstrādājumi bija sabiedrības prestiža izpausme, kas liecināja par to īpašnieka augsto statusu.

Cits rotu dekorēšanas veids – šabloni. Šis baltu izstrādājumu dekorēšanas veids bijis izplatīts no agrīnā dzelzs laikmeta līdz viduslaikiem. Visvairāk izceļas stopsaktas ar zvaigznes un lāpstveida kājiņu. Kājiņu rotājošo rakstu motīvi, iesisti ar kaltiņu vai iespiesti, veidoja izsmalcinātas kompozīcijas no punktiem, koncentrētiem aplīšiem, trīsstūriem, kvadrātiem, rombiem un stilizētām zvaigznēm. Šīs stopsaktas lietas no bronzas, bet kājiņas dažkārt pārklātas ar sudraba plāksnītēm.

Ar šablonu tehniku tika dekorētas arī sprādzes. Sprādzes izgatavotas no bronzas, bet apkalumi bija pārklāti ar sudraba plāksnīti ar greznu, ar šablona palīdzību veidotu ornamentu (dubultas aplīšu rindas, pusapļi ar punktu vidū, pārgriezta S burta motīvs).Baltu ciltis un to kultūra veidojās, apvienojoties indoeiropiešu (auklas keramikas un laivascirvju kultūras) un autohtono – Narvas un Nemunas – kultūru cilvēkiem. Pašsaprotami, ka jaunā kultūra, kas veidojās, pārņēma labākās tradīcijas no saviem priekštečiem. Tas atspoguļojas dzintara izstrādājumos. Tā kā balti uzturēja tirdzniecības sakarus gan ar Romas impēriju, gan ar Rietumu un Austrumu Eiropu, kā arī Skandināviju, neizbēgama bija šo zemju kultūras ietekme. Katra jauna mākslinieciskā tendence, atceļojusi no citām zemēm, tika transformēta, tai piemēroti baltu simboli. Arī balti izcēlās ar unikālām, vietējās izcelsmes rotām, piemēram, rotadatām.

Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).