Nekas tik precīzi neatspoguļo sabiedrības attīstību kā ieroči, saka lietuviešu arheoloģe Regīna Volkaite-Kuļikauskiene (Regina Volkaitė-Kulikauskienė). Visjaunākie tehniskie sasniegumi vispirms tiek izmantoti, lai apbruņotos. Dzelzs laikmetā, kad uz vietas plaši tika uzsākta dzelzs kausēšana un tērauda ražošana, baltu cilšu apbruņojums sasniedza līdz tam nebijušu līmeni. Pēc ievērojamākā baltu apbruņojuma pētnieka Vītauta Kazakeviča (Vytautas Kazakevičius) sniegtajiem datiem, baltu karavīru kapos no 1. līdz 13. gadsimtam atrasts vairāk nekā 8000 tuvcīņas ieroču – šķēpu, kaujas nažu, kaujas cirvju, zobenu, vairogu. Tiem vēl jāpieskaita bruņas, bruņucepures un kara zirgi ar visām zirglietām – iemauktiem, laužņiem, piešiem, segliem un kāpšļiem, krēpju rotājumiem. Arheoloģiskās liecības atklāj apbruņojuma un kara paražu bagātību un daudzveidību. Apbruņojums ir paredzēts cilvēka cīņai ar otru cilvēku, uzbrukumam un aizsardzībai, tam ir jābūt atbilstošam attiecīgā laika perioda vai brīža stratēģijai un taktikai, tas mēdz būt paredzēts tuvcīņai un tālcīņai. Tuvcīņas uzbrukumieroči – kaujas cirvis, kaujas nazis, durklis, zobens un vāle, bet aizsargieroči – bruņucepure, bruņas un vairogs. Tālcīņai piemērots šķēps, loks ar bultām, vēlāk arbalets un artilērija. Svarīga bruņojuma daļa, bez kuras nav iespējams kaut nedaudz tālāks karagājiens, ir zirgs, segli un zirglietas, kā arī zirga vadīšanai pielāgots jātnieka piederums – pieši. Lai karā gūtu panākumus, bija nepieciešamas aizsargbūves – nocietinājumi, pilskalni, vaļņi un grāvji. Apbruņojumam pieder arī visi līdzekļi cietokšņu iznīcināšanai. Tam pievienosim vēl karavīru apmācīšanu ieroču lietošanā un kolektīvajā cīņā, taktikas un stratēģijas gudrības, izlūkošanu, apgādi un ieraudzīsim, ka karš un karošana – tā ir vesela pasaule, kurā ir iesaistīti visi cilvēki. Karš, kļuvis par cilšu dižciltīgo biznesu un dzīvesveidu, apaug ar leģendām, karavadoņi tiek godināti kā varoņi, par viņiem sacer dziesmas. Ar laiku izveidojas noteikti rituāli un ceremonijas, karavīra goda jēdziens, kara paražas un kara likumi, kurus vairāk vai mazāk ievēro visi, bet karu mērķi, karu sākšanās iemesli, kara laupījums, lai gan vienmēr mainās, tomēr vienmēr ir viens un tas pats – alkas pēc slavas, mantas un varas.
Katrs dzelzs laikmeta periods baltu zemēs atšķīrās ar iedzīvotāju skaitu, dzīves apstākļiem, tehnoloģiju līmeni, cilšu sabiedrotajiem un ienaidniekiem, tāpēc baltu cilšu apbruņojuma attīstība būtu jāaplūko, sākot no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, bet noslēdzot – ar valstu izveidošanos.
AGRAIS DZELZS LAIKMETS. ROMIEŠU PERIODS
Pirmos četrus gadsimtus pēc Kristus dzimšanas dēvē par agro dzelzs laikmetu jeb romiešu periodu. Šajā laikā plaši izplatījās dzelzs kausēšana, strauji auga saimnieciskais līmenis, auga cilvēku skaits, tāpēc pastiprinājās konkurence un pieauga konfliktu skaits. Sākās jūras piekrastes cilšu migrācija (kas ne vienmēr noritēja miermīlīgi) uz baltu reģiona centrālajām un austrumu zemēm. Karavīriem kapā sāka līdzdot ieročus. Ir aprēķināts, ka tajā laikā ieroči ir tikai 7–20 % no visām kapu piedevām. Pēc V. Kazakeviča domām, romiešu periodā vēl nepastāvēja stingra militārā organizācija. Militārās sadursmes, visticamāk, bija vietēja rakstura, šim nolūkam pietika ar viegli bruņotiem iesauktajiem – cilts vai dažu ģimeņu vīriem ar drosmīgu un autoritatīvu vadoni. Baltu areāla rietumu daļā atrasts vairāk ieroču, bet visvairāk to bija prūšu ciltīm. Sembas dzintars un Dzintara ceļš, kas no turienes cauri visai Eiropai veda uz Romas impēriju, ļāva viņiem iegūt jaunus un modernus ieročus, ar prūšu starpniecību militārie jaunumi un tehnoloģijas izplatījās visās baltu zemēs. Nozīmīgākais vieglais apbruņojums šajā laikā bija šķēps un vairogs. Šķēpu dzelzs gali veidoti dažādās formās, tomēr visu šķēpu funkcija ir līdzīga – tie paredzēti tālcīņai. Jau no 2. gadsimta rietumbaltu zemēs parādās kaujas naži – tuvcīņas ieroči. Karam un tuvcīņai izmantots šaurasmens cirvis – rietumu zemēs biežāk uzmavas cirvis, bet austrumu – pieta. Šim periodam pieder pirmie dzelzs umboni, kas tika piestiprināti apaļa vairoga centrā. Kara zirgi, to iemaukti, laužņi un pieši, kas atrodami agrā dzelzs laikmeta kapos, parāda apbruņojuma un kara rakstura izmaiņas un to pieaugošo nozīmi. No otras puses, ne visa veida apbruņojums tika līdzdots kapā. Nevienā no karavīru kapiem nav atrasts loks vai bultas, bet šā perioda pilskalnu izpētes materiāls parāda, ka šis tālcīņas uzbrukumierocis tika plaši izmantots. Romiešu vēsturnieks un ģeogrāfs Tacits piemin arī draudīgo aistu ieroci – vāli, kuru arheologiem tāpat nav izdevies atrast.
VIDĒJAIS DZELZS LAIKMETS. LIELĀ TAUTU STAIGĀŠANAVidējais dzelzs laikmets tiek dēvēts arī par lieto tautu staigāšanu. Mūsu ēras 5.–9. gs., pēc tam, kad bija sabrukusi Romas impērija, Eiropu pārpludināja no tālās Āzijas ieradušies huņņi, kas sasniedza arī tagadējās Lietuvas dienvidu daļu. Huņņu bultas atrastas Aukštadvarja, Kernaves, Kunigišķu un Pajevoņa pilskalnos, bet Plinkaigaļa kapu laukā Ķēdaiņu rajonā atrasti divi cilvēki, kas gājuši bojā no iestrēgušām huņņu bultām. Vienā kopīgā kapā apglabāta sieviete ar huņņu bultu gūžas locītavā un vēl 4 cilvēki ar sadragātiem galvaskausiem. Viņi bija huņņu uzbrukuma upuri. Šajā periodā sākās arī gotu migrācija virzienā uz Melno jūru un Pirenejiem. Austrumbaltus asimilēja no dienvidiem atklejojušie slāvi kriviči un dregoviči, bet rietumbaltu areāla malā pie Vislas grīvas ieradās rietumslāvu ciltis. Arī prūšu cilti galindus skāra tautu staigāšanas vērpetes. Perioda beigās, ap 8.–9. gadsimtu, kad Baltijas jūras austrumu piekrastei sāka uzbrukt vikingi, sembi un kurši cēlās sīvai cīņai ar jūras pirātiem no Skandināvijas. Kurši vairākkārt rīkoja laupīšanas karagājienus uz dāņu un zviedru zemēm. Šis karu laikmets mainīja karu mērogu, karagājienu maršrutus pa sauszemi un jūru, attālumus, apbruņojumu un taktiku. Lielā tautu staigāšanas laikmeta baltu kapulaukos atrodami karavīru kapi, kuros līdzdotais apbruņojums izceļas ar bagātību, daudzveidību un greznību. Arheologi tos dēvē par “kunigaišu” kapiem (Taurapiļa uzkalniņkapā karavadonis bija apglabāts ar kara zirgu, divasmeņu zobenu, diviem šķēpiem, vairogu un kaujas nazi) un uzskata, ka tie bijuši ļoti turīgi un ietekmīgi karavadoņi, kuriem jau bija sava karadraudze un kas varēja paši vai, apvienojoties ar citiem karavadoņiem, doties tālos laupīšanas karagājienos. Šajā laikā baltu karošanu ievērojami izmainīja tāda zirglieta kā seglu kāpšļi, kas kara jātniekam ne tikai padarīja vieglāku gara ceļa mērošanu, bet arī cīņu – jo karavīra trieciena spēks palielinājās vairākas reizes. Daži kara vēsturnieki uzskata, ka seglu kāpšļu izdomāšanai bija liela nozīme īpašās bruņinieku karošanas mākslas attīstībā.
Šā perioda bruņojumu, kas bija mantots no iepriekšējiem gadsimtiem – šķēpu, kaujas nazi, kaujas cirvi, vairogu – papildināja jauni ieroči, bet galvenokārt vienasmens zobeni. Tie bija divējādi: vieni bija kaujas naža formas, tikai ievērojami garāki, bet otri, ko vairāk lietoja zemgaļi un žemaiši, pie smailes bija ievērojami paplatināti – līdzīgi mačetēm. Nevienai citai Eiropas tautai tādu zobenu nebija. Tajā laikā, it īpaši perioda beigās, sāka izplatīties izcilu ieroču meistaru darināti divasmeņu zobeni no ļoti augstas kvalitātes tērauda ar roktura šķēršiem. Tos izgatavoja, ar tiem tirgojās, bet dažkārt arī kaujā pazaudēja vikingi, ziemeļģermāņi, kas dzīvoja Skandināvijā. Vikingu zobenus baltu zemēs varēja iepirkt tikai paši bagātākie cilšu augstmaņi karavadoņi. Jāpievērš uzmanība šķēpu bagātībai un daudzveidībai. Arheologi izdala 8 tā perioda šķēpu uzgaļu tipus. Tas parāda, ka šķēps aizvien ir galvenais ierocis, to izmanto daudz un plaši, šķēpu uzgaļus kaļ visu cilšu ieroču meistari, tāpēc tie ir atšķirīgi. Karavīru kapos atrodamas vairogu detaļas, laužņi, pieši un citas apbruņojuma detaļas. Apbruņojumam pieskaitāmas arī masīvās aproces, ko valkāja zemgaļu, latgaļu un sēļu karavīri. Rietumbaltu cilšu (kuršu, zemgaļu, žemaišu) karavīru apbedījumos atrodams daudz vairāk ieroču, jātnieka un zirga piederumu nekā austrumu (aukštaišu, lietuviešu) areālos. Iespējams, ka rietumbaltiem ieroču bija vairāk, tos nežēloja arī kritušajiem karavīriem, bet nevar atmest iespēju, ka aukštaiši un lietuvieši kapos ieročus nelika atšķirīgu apbedīšanas paražu vai mentalitātes savdabību dēļ.
Lielās tautu staigāšanas laikā augstmanim jau ir karadraudze – tas nozīmē jaunu militārās organizācijas līmeni. Organizēts karaspēks ir sarežģītāks, atšķirīgas ir tā daļu funkcijas. Ar smagajiem ieročiem bruņotam karavīram bija 2–3 dažādi (sviešanai un cīņai) šķēpi, kaujas cirvis, zobens, vairogs un zirgs. Vieglais bruņojums bija 2 šķēpi, kaujas nazis, vairogs, reizēm loks ar bultām. Sāk veidoties kaujas ierinda, kur vieglā un smagā karaspēka daļa veic atšķirīgas funkcijas. Pieaugušo kara mākslas lomu un līmeni rāda arī varenie šā laika pilskalnu nocietinājumi, vienota uzbērumu, grāvju un iežogojumu sistēma, kura nepieciešama nopietnai aizsardzībai, lai saglabātu dzimtu un mantu.
VĒLAIS DZELZS LAIKMETS. AUSMA PIRMS VALSTS RAŠANĀS
Vēlais dzelzs laikmets, ko R. Volkaite-Kuļikauskiene (R. Volkaitė-Kulikauskienė) precīzi nodēvējusi par ausmu pirms valsts rašanās – ir nepārtrauktu karu laikmets, iekšējie konflikti, cilšu savienību veidošanās un to savstarpējās cīņas. Dienvidbaltu ciltīm pastāvīgi draudēja briesmas no rusiem un veidošanās procesā esošās poļu valsts, no rietumiem prūšiem un kuršiem vēl uzbruka vikingi, un jau aizsākās vairākus gadsimtus ilgušais karš ar Zobenbrāļu un Vācu ordeni. Bet pats svarīgākais – sākās baltu cilšu politiskā un militārā konsolidācija, veidojās pirmās valsts struktūras – zemes, kuras pārvaldīja spēcīgi karavadoņi, kuri savā starpā pastāvīgi karoja par varu. Radās spēcīga lietuviešu cilšu savienība, kura pievienoja svešas slāvu un radniecīgas baltu ciltis un radīja vienu no varenākajām Austrumeiropas valstīm – Lietuvas Dižkunigaitiju.
Žēl, bet par šā perioda apbruņojumu ir mazāk ziņu, nekā par lielās tautu staigāšanas laiku. Mirušo dedzināšanas paraža neļāva tik labi saglabāties apbruņojuma komplektiem, izzuda arī tradīcija kapos bagātīgi līdzdot ieročus – kristīgajās zemēs šādas tradīcijas vairs nebija vispār. Tomēr ir zināms, ka laikā pirms valsts rašanās notika svarīga lieta – radās profesionālu karavīru kārta. Katrs varenāks augstmanis algoja profesionālu karadraudzi un veidoja no tās mobilu, ieroču lietošanā labi apmācītu un kaujas taktiku apguvušu karapulku. Šis karapulks kā militārs garnizons dzīvoja kopā ar valdnieku pilī, kurā viņš rezidēja, ap to veidojās amatnieku apdzīvotas vietas, jo karapulku vajadzēja apģērbt, apbruņot, pabarot, trenēt un apkalpot. Tam bija nepieciešami kalēji un ieroču meistari, audēji, šuvēji, seglinieki, ādmiņi un kurpnieki. Un kur tad vēl tirgotāji ar ievestiem ieročiem un greznumlietām! Tajā laikā sabiedrībai bija jāpārkārtojas, jāpielāgojas laikmetam, jārada militarizēts dzīvesveids un kultūra.
Saglabājās smagā un vieglā karaspēka struktūra, galvenais apbruņojums. No šā perioda jau saglabājušies rakstu avoti, kas šo to pastāsta par baltiem, viņu kara lietām un apbruņojumu. Jāuzsver, ka visu baltu cilšu karavīri karagājienos devās ar zirgiem, bet kaujās nokāpa no zirgiem un cīnījās kā kājnieki. Galvenais ierocis joprojām bija šķēps, vairāki šķēpi bija gan smagi bruņotajam, gan viegli bruņotajam karaspēkam. Livonijas Indriķis hronikā raksta, ka pagāni “lielā skaitā devās pretī kristiešiem, pār kuriem tagad nolija viņu šķēpu lietus”. Arī krievu hronikas piemin lietuviešu karaspēku, kura bruņucepures un šķēpi saulē mirdzējuši kā zelts. Apbruņojumā vēl aizvien tika lietotas senākās šķēpu uzgaļu formas, taču radītas arī jaunas – ļoti šauri, asi un gari uzgaļi bruņu caurduršanai tuvcīņā. Mainījās arī kaujas cirvji. Sāka lietot speciāli kaujai paredzētus platasmens cirvjus. Uzbrūkot un aizsargājot pilis, bieži bija vajadzīgs loks ar bultām. Ar laiku parādās arī arbaleti. Šā perioda kapos jau gadās tērauda bruņucepures ar smailu augšdaļu un no gredzeniem pītu spranda aizsargu (barmicu), kā arī bruņukrekli. Baltu bruņucepures.
Īpaša laikmeta iezīme – ļoti dārgs apbruņojums, kas ir daudziem karavadoņiem visā baltu areālā. Parādās arī Damaskas tērauda ieroči – zobeni, naži, pat šķēpu uzgaļi.
Pastāvīgie baltu karagājieni uz tālām un svešām zemēm – ar kuģiem uz Dāniju un Zviedriju, pa sauszemi uz igauņu zemēm Sakalu un Karelu, uz krievu un poļu zemēm – ļāva baltu ciltīm iepazīt, bet reizēm arī paņemt kā trofejas dažādu zemju ieročus un bruņas, izprast dažādas kara taktikas gudrības un paražas. Interesanti, ka vēstures avoti apraksta kaujas ar baltu ciltīm, karagājienu maršrutus, piemin vienu otru vārdu, bet nenosauc un atsevišķi neapraksta baltu ieročus. Pat tajos gadījumos, kad karavīri tos paņem kā laupījumu. Tas nozīmē, ka baltu uzbrukumieroči un aizsargieroči, kara zirgu zirglietas un kara māksla šajā laikā ne ar ko neatšķīrās, nebija sliktāka, salīdzinot ar citām tautām, tostarp Rietumeiropas.
Informācijas avots: 2007.–2013. g. Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekts “Baltu kultūras parks” (Šauļu reģiona attīstības aģentūra).